Zemgaļi (lietuviešu: Žemgaliai vai Žiemgaliai;
latīņu: Semigalli) bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas
ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu
tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to
apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas
lejteces kreisajam krastam.
Militārpolitiskā organizācija.
Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām
senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu
dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara
gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis
- valdnieks (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un
žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu
pilsnovadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja visu Zemgali un vadīja apvienoto
novadu karadraudžu karaspēku, bija karalis Viestards (Viestarts, Viesturs,
Vesters), kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam.
Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi un valdnieki pieminēti Šabis (1259), Nameisis
(1272-1281) un kāds vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).
Vēsture.
Zināms, ka sākot ar 6. gadsimtu zemgaļi atvairīja atkārtotus
vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par līvu meslu kungiem.Zemgale nekad
netika iekarota līdz pat 1290. gadam, kad tā bija spiesta padoties Livonijas
ordenim. 10.-13. gadsimtā ilgstoši un sekmīgi cīnījās ar varjagu un to pēcteču
Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu
svešzemju sabiedroto palīdzību atvairija zemgaļus no Daugavas un Gaujas
lejteces zemēm. 1106. gadā zemgaļi sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava
Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus
zaudējumus. 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu
karalis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai
iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā
iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos
pret saviem senajiem ienaidniekiem līviem un kopā ar kristījušos līvu valdnieku
Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā. Pēc kāda laika šī
savienība gan izjuka. Pirmkārt, katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada
labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai.
Otrkārt, ar baznīcas sodiem un draudiem tika panākts, ka Rietumeiropas
tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi
tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru - Mežotni,
ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja. 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta
legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu
pierunāt kristīties. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties
kristiešu misionāriem. 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem
devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja
Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet
karaļa Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc dažiem gadiem
Viestards mirst. 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un
Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā
tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa
mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā
Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle
- Livonijas ordenis. Caur Zemgali bēgošajiem krusta karotājiem vēlreiz uzbruka
zemgaļi, daudzus nogalinot. 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka
sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas (Andreas von Stirland,
1248-53) par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un
Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri
un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi vēl brīvajai Zemgalei līdz 1254. gadā
Zemgales novadus izdevās pakļaut. 1269. gadā Lietuvā sāka valdīt dižkungs Traidenis
(1269.-1282.), kura rezidence bija Ķērnavā. 1279. gadā viņš atbalstīja zemgaļu
sacelšanos pret Livonijas ordeni, kuru vadīja ķēniņš jeb karalis Nameisis
(Namejs, Nameitis). Zināms, ka pēc Tērvetes zaudēšanas 1281. gadā karalis
Nameisis devās uz Prūsiju, kur kopā ar žemaišiem un prūšiem cīnījās pret Vācu
ordeņa spēkiem. 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās
lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz
ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs
Oto fon Luterbergs. Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts
tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis
skaitlis, iespējams, ir nedaudz pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši
savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas
teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā. Zemgaļu karotāji piedalījās
daudzos karagājienos Krievzemē lietuviešu karaspēka sastāvā. 1321. gadā notika
pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no
Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas. 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā
Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis
Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai.
Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gs. liecina dižkunga
Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa
gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps
et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis
(jeb kņazs) un hercogs). 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345-77)
ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet
1346. gadā nopostīja Mežotnes pili. Kad 1358. gadā Svētās Romas impērijas
ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veda sarunas par Lietuvas pāriešanu
katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un
Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija
tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un
Lietuvas valsti.Tātad, apmēram, puse zemgaļu zemju iekļāvās Lietuvas sastāvā.
1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts
parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas konfederācija nonāca
Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards
Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās - Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja
kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā
pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales
hercogiem.
Vidus dialekta zemgaliskās izloksnes parāda asimilētās
zemgaļu valodas aptuveno izplatību Latvijas teritorijā.
Zemgaļu apdzīvotās vietas līdz 14. gadsimtam
Pēc arheoloģisko izrakumu datiem šobrīd ir identificētas
šādas seno zemgaļu apmetnes, pilskalni un kapsētas:
Latvija:
- Bauskas rajons: Čapāni, Drenģeri-Čunkāni, Dumpji, Jumpravmuiža, Lielbertuši, Mežotnes pilskalns un senpilsēta, Podiņi, Siliņi, Zeltiņi, Ziedoņskola.
- Dobeles rajons: Atvases, Auce, Bāļas-Šķērstaiņi, Cibēni, Dobeles pilskalns un senpilsēta, Gailīši, Grīnerti, Guntiņas, Īle (Spārnenes pilskans), Jāņogānas, Kaijukrogs, Ķūri, Lielogļi, Lozberģi, Oši, Skare, Tērvetes pilskalns, svētnīca un senpilsēta.
- Jelgavas rajons: Ciemalde, Diduļi, Eži, Gaideļi-Viduči, Kakužēni, Kalnaplāteri, Kraujas, Ķēķi, Mazgrauži, Pudžas, Rijnieki, Vilce.
- Rīgas rajons: Pļavniekkalns.
- Saldus rajons: Griezes dzirnavas, Kerkliņi, Priedīši, Rūsīši-Debeši.
- Tukuma rajons: Mutstrauti, Zante
Lietuva:
- Akmenes rajons: Balsi (Balsiai), Papilės pilskalns, Šapnaģi (Šapnagiai).
- Jonišķu rajon: Budraiči (Budraičiai), Daugalaiči (Daugalaičiai), Daunorava, Dvarelišķi (Dvareliškiai), Ivošķi (Ivoškiai), Jauneiķi (Jauneikiai), Jonišķi (Joniškis), Kalnelis (Sidabrė), Liepori (Lieporiai), Martinišķi (Martyniškiai), Rudišķi (Rudiškiai), Rukuiži (Rukuižiai), Slepsņi (Slėpsniai), Spiraķi (Spirakiai), Stunģi (Stungiai), Žagare (Raktes pilskalns un senpilsēta).
- Mažeiķu rajons: Mažeiķi (Mažeikiai), Pavirvīte-Gudi (Pavirvytė-Gudai), Viekšņi (Viekšniai).
- Pakrojas rajons: Aukštadvari (Aukštadvaris), Darguži (Dargužiai), Degesi (Degėsiai), Dirži (Diržiai), Dovainišķi (Dovainiškis), Karašili (Karašilis), Karpišķi (Karpiškės), Kauksnuji (Kauksnujai), Lauksodi (Lauksodi), Liesi (Liesai), Linkaviči (Linkavičiai), Linksmuči (Linksmučiai), Linkuva, Palieči (Paliečiai), Pamūše (Pamūšis), Pašvitine (Pašvitinys), Pelenišķi (Peleniškiai), Petroņi (Petroniai), Plaučišķi (Plaučiškai), Sakališķi (Sakališkiai), Stačiūni (Stačiūnai), Šukjoņi (Šukioniai), Vebari (Vebariai), Žeimele (Žeimelis).
- Pasvales rajons: Ozolpamūše (Ąžuolpamūšė), Berklaiņi (Berklainiai), Daujena (Daujėnai), Kiburti (Kyburtai), Meldiņi (Meldiniai), Nori (Noriai), Pamišķi (Pamiškiai), Pamūše (Pamūšė), Skrebotišķi (Skrebotiškis), Smilgeļi (Smilgeliai), Šakarņi (Šakarniai), Vaidžūni (Vaidžiūnai).
- Šauļu rajons: Daugelaiči (Daugelaičiai), Gibaiči (Gibaičiai), Jakštaiči (Jakštaičiai), Jurgaiču pilskalns un svētnīca (Krusta kalns pie Šauļiem), Kaupri (Kaupriai), Kibartišķe (Kybartiškė), Linkaiči (Linkaičiai), Linksmēni (Linksmėnai), Norušaiči (Norušaičiai), Norvaiši (Norvaišiai), Rači (Račiai), Ringuvēni (Ringuvėnai), Valdomi (Valdomai), Visderģi (Visdergiai).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru