Latgaļi- Vikipēdijas raksts

Latgaļi, arī letgaļi vai leti (lībiešu: lett, igauņu: läti; latīniski rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli; vāciski rakstītajos avotos: Letti, Lethi, baltkrievu: łatyhoły) bija austrumbaltu cilts, vēlāk pārveidojās par tautību, kas pēc Vidzemes līvu asimilācijas izveidoja latviešu nācijas pamatu. Rakstītajos vēstures avotos minēti kopš 11. gadsimta, pēc apbedīšanas tradīcijām par latgaļiem drošas ziņas ir no 6.-7.gs. Iespējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DR 6.-7.gs., daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem.

Nosaukuma izcelsme.

Pēc Konstantīna Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" skaidrojuma vārdam latgaļi ir tāda pati cilme kā vārdam latvieši. Vārds pirmo reizi sastopams Nestora hronikas aprakstos par 11.gs. notikumiem. Livonijas Indriķa hronikas autors lieto divus vārdus kā sinonīmus: Lethi vel Letthigalli - "leti jeb letgaļi". Savukārt Atskaņu hronikas autors latgaļus dēvē vienīgi par "letiem" (Letten), bet viņiem radniecīgos lietuviešus par "lietuvjiem" (Lettowen). Novgorodas hronikas autors par 13. gs. notikumiem pirmo reizi lietojis vārdu latgaļu zemei "Latgale" (Лотыголa). Nosaukumi "Latgale" un "latgalieši" atdzimuši 19.-20. gs. mijā F.Kempa rakstos, lai izvairītos no poļu ieviestā apzīmējuma "Inflantija", kas atvasināts no vācu "Liefland" (līvu zeme).

Garīgā un materiālā kultūra.

Galvenā pazīme, kas liecina par latgaļu savdabīgo garīgo un materiālo kultūru, ir apbedīšanas tradīcijas. 7.-12.gs. latgaļi mirušos guldījuši līdzenajos kapulaukos un uzkalniņkapulaukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos (A un R), līdzdodot bagātīgas kapu piedevas (rotas, ieročus, retāk - darbarīkus). Plašāk izpētīti Nukšu un Kivtu kapulauki, Lejasbitēnu, Odukalnu un Kristapiņu kapulauki. Labi izpētītas ir arī latgaļu dzīvesvietas - Asotes, Kokneses un Jersikas pilskalni, Lokstenes un Oliņkalna pilskalni.

Teritorija.

Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvoja tagadējā Vidzemes austrumu daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Ziemeļu virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam un līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai. Austrumos letgaļu apdzīvotās teritorijas robeža aptuveni atbilda mūsdienu Latvijas robežai, bet dienvidos tā robežojās ar Nalsenes zemi un sēļu zemēm. Rietumos letgaļu zemes robežojās ar līvu zemēm.

 

Reliģija.

Jau pirms 11. gadsimta no Polockas un vēlāk no Pleskavas latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Zināms, ka 12. gadsimtā latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. Latgaļiem bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.-16. gadsimtos. Vēl 17. gadsimtā latgaļi saukti par "latvjiem", no šā vārda vēlāk radies vārds "latvietis", ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus; nosaukums ieguva arī teritoriālu nozīmi. Hidronīmi ar sakni let-, lat- saglabājušies līdz mūsu dienām (piemēram, Latvīte, Letes ezers).

Uz foto: Letgaļu (die Letten) pagānu dievību pielūgšana pirms 13. gadsimta (attēls no G.Merķeļa grāmatas "Latvieši...", 1797)

Letgaļi.

Nopietna problēma ir etnonīma variantu Letti - Lettigalli un atbilstošās teritorijas nosaukuma variantu Lettia - Letthigallia latvisko atveidi.

Abi etnonīma varianti Livonijas Indriķa hronikā pirmoreiz minēti līdzās (X, 3), turklāt divas reizes:

a) ..Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli.. - “..letus, kas īstenībā saucas letgaļi..”, b) Lethi vel Letthigalli.. - “leti jeb letgaļi..”.

Hronikā abi etnonīmi lietoti pamīšus, taču daudz biežāk - forma Letti. Forma Letigalli pēdējo reizi sastopama 1208.gada notikumu aprakstā (XII, 1), bet pēc tam vairs tikai lietots nosaukums Letti. Tas būtu pieskaitāms pie argumentiem pret versiju, ka Livonijas Indriķis pēc izcelsmes ir letgalis. Ja viņš tāds būtu, viņš diezin vai dotu priekšroku savas tautas lībiskajam nosaukumam läti, uz kuru pamatojas latinizētā forma Letti. Arī letgaļu apdzīvotās zemes nosaukuma variants Lettia sastopams daudz biežāk nekā otrs variants, kas Hronikā piecreiz lietots ka vienīgais līdz XII, 6 (Leththigallia, 1208.g.), pēc tam vairs tikai - Lettia.

Termini Lettigalli - Letthigallia Hronikas tulkojumā atveidoti ar “letgaļi” - “Letgale”. Valodas dotumi vienlīdz pieļauj formas “letgaļi” un “latgaļi” resp. “Letgale” un “Latgale”. Hronikas tulkojumā dota priekšroka formām ar “e”, jo tās ir tuvākas oriģināla formām un arī saskan ar oriģināla etnonīma un zemes nosaukuma variantu Letti - Lettia, kas radies lībiešu valodas ietekmē, bet komentētāja tekstā lietota mūsdienu arheoloģiskajā literatūrā pieņemtā forma ar “a”.