Žemaišu zeme un tās kaimiņzemes Kursas dalīšanas laikā
(1253).
Žemaiši (latīņu: Samaitae, Zamaytae, Samattae, senkrievu:
Жмудь; viduslaiku vācu valodā: Sameiten; poļu: Żmudzini) ir Lietuvas rietumos
kompakti dzīvojoša lietuviešu tauta, kura runā žemaišu dialektā.
Domājams,
ka žemaiši bijuši ļoti radniecīgi zemgaļiem, jo arheologiem sagādā grūtības
atšķirt vidējā dzelzs laikmeta (5.-8.gs.) zemgaļu un žemaišu apbedījumus.
Novads, kurā kopš seniem laikiem dzīvo žemaiši, saglabājies kā nacionāls,
etnisks novads. Tas vēl tiek dēvēts p
ar Žemaitiju.
Teritorija.
Žemaišu apdzīvotā teritorija 13. gadsimtā ietvēra mūsdienu
Šauļu apriņķa dienviddaļu un Kauņas apriņķa ziemeļdaļu. Vēlāk žemaišu subetnosā
ieplūda arī daļas no karšuviešu, zemgaļu un kuršu tautām.
Žemaišu vēsturiskās zemes:
Saule (Šauļi,
kopā ar zemgaļiem), Ceklis (kopā ar
kuršiem), Knetuva (Knituva,
kopā ar kuršiem), Medininke (kopā
ar aukštaišiem), Karšuva (kopā ar
aukštaišiem).
Izcelsme.
Vulfstans no Hedebijas ap 880. gadu savā stāstā par ceļojumu
uz Truso pieminējis, ka viena no šajā apgabalā mītošajām tautām ir sarmanti,
kas, visticamāk, ir sarmatu cilšu savienībai piederošas cilts apzīmējums. No
arheoloģiskiem izrakumiem zināms, ka pēc Lielās tautu staigāšanas izraisītās
migrācijas līdz 9. gadsimtam tagadējās Žemaitijas teritorijā dzīvoja zemgaļi
(ziemeļaustrumos), kurši (ziemeļrietumos) un karšuvieši (dienvidrietumos). Pēc
tam no dienvidaustrumiem ieceļoja kareivīgas žemaišu ciltis, kas izraisīja
kuršu migrāciju uz ziemeļiem uz tagadējās Kurzemes teritoriju. Lietuviešu
filologs Zigmass Zinkevičs[2] savā plašajā pētījumā par lietuviešu valodas
vēsturi rakstīja, ka žemaišu valoda radusies aukštaišu valodai sajaucoties ar
kuršu valodu. 11. gadsimtā tapusī Nestora hronika no baltu ciltīm piemin
vienīgi lietuviešus (литва), zemgaļus (зимѣгола/зимигола) kuršus (корсь) un
letgaļus (лѣтьгола). Pēc 1250. gada sacerētajā ģeogrāfiskajā traktātā
“Descriptiones terrarum” žemaišu zeme tiek pieminēta kā nepakļauta "pagānu
zeme, kas saukta par Samoitu" (latīņu: terra paganorum que Samoita
appellatur) uz ziemeļiem no Sembas un rietumiem no Kursas.
Krusta karu laikā.
Žemaišu zeme (Samogitia) kā Livonijas sastāvdaļa (Livoniae
pars ar tumšāku krāsu kartes augšdaļā) senā Polijas kartē.
Hronikās un katoļu baznīcas rakstos žemaiši dēvēti dažādos
vārdos kā Samaiten, Samaitae, Zamaytae, Samattae, Samethi. Livonijas krusta
karus aprakstošajās hronikās viņi reizēm tiek saukti par lietuviešiem, bet
biežāk par atsevišķu tautu. Žemaišu vārds Indriķa hronikā netiek pieminēts, bet
Atskaņu hronikā un Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikā lietuvieši un žemaiši
tiek pieminēti kā atsevišķas tautas. Žemaišu vārda nekonsekventa lietošana
hronikās ir izskaidrojama, jo viņi epizodiski gan pakļāvās topošās Lietuvas
centrālajai varai, gan brīžiem pretojās tai. Žemaišu kunigaiši spēlēja
ievērojamu lomu Lietuvas valsts izveides procesā. 13. gadsimta 40.-50. gados
liela ietekme žemaišu zemēs bijusi kunigaitim Vikintam. Mūsdienu lietuviešu
vēsturnieki domā, ka Vikints vadījis žemaišus Saules kaujā 1236. gadā.
Žemaišiem ar kuršu palīdzību Tranaiša vadībā izdevās sakaut krustnešus arī
Durbes kaujā 1260. gadā.
Karš ar Vācu ordeni.
14. gadsimtā visa Žemaitija pārvērtās par kaujas lauku
starp krustnešiem un lietuviešiem. Brīžiem Vācu ordenim izdevās pakļaut žemaišu
zemes, uzvarot lietuviešus 1348. gadā pie Strevas un 1370. gadā pie Rudavas.
1398. gadā Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais uz laiku atdeva žemaišu zemes
Vācu ordenim, kas to pārvaldei iecēla īpašu Žemaitijas fogtu. Žemaišu
sacelšanās 1410. gadā izraisīja jaunu konfliktu starp Polijas un Lietuvas
valstīm no vienas puses un Vācu ordeni no otras puses, kas beidzās ar ordeņa
sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā. Tikai 1422. gada miera līgumā Vācu ordenis
oficiāli atteicās no pretenzijām uz žemaišu zemēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru