piektdiena, 2013. gada 27. septembris

Laima


Latviešu gara pasaulē laimes jēdzienam ir sena un vienreizīga saikne ar tautas mitoloģiju un folkloru. Latviešu un lietuviešu valodā baltu senkultūras mitoloģiskais tēls ir kļuvis par apzīmējumu mūsdienīgam ētikas jēdzienam – laimei. Mitoloģiskā slāņa klātesamība piešķir šim jēdzienam savdabu dzīvīgumu, iekšēju bagātību, atver iespējas interesantai domas kustībai.
Līdzās Mārai un Dievam, Laima ir trešā nozīmīgākā senlatviešu dievība. Laima latviešu folklorā ir cilvēka mūža, dzīves ceļa licēja. Mātišķīgi mīļajā Laimas veidolā slēpjas būtība, kas savas funkcijās sakrīt ar grieķu bargo un noslēpumaino Likteni. To parāda arī pastarpinātā vārdu jēgas saistība: Laima – likt - Liktenis.
Bet lietas pastāv noteiktā norisē, notikumā, formā, kuru nosaka Laima. Cilvēkam noliktais dzīves gājums, cilvēka nolemtība savam cilvēciskajam ceļam paredz noteiktu dzīves rituma sadalījumu, mūža iekārtojumu atšķirīgos posmos, kuriem cauri rit dzīve – dzimšana, bērnība, jaunība, ģimenes dibināšana, bērnu piedzimšana, vecumdienas, nāve. Cilvēka universālā dzīves kārtība ir Laimas nolikta un Laima vienmēr ir klāt būtiskākajos dzīves brīžos un norisēs, līdz beidzot nodod aizgādnību Veļu mātei. Kultūras apjēgums par cilvēka saistību ar kādiem augstākiem vispārīgiem likumiem, cilvēka iekļautība pasaules kārtībā norāda uz cilvēka gribas un brīvības ierobežotību, kuru labāk apzināties nekā neņemt vērā. Laimas nolikti ir tie dzīves nosacījumi, kurus mēs saņemam kā gatavus, iepriekš dotus. Tie ir – veselība, visi mūsu bioloģiskās pastāvēšanas nosacījumi, arī mantotais genofonds, kurš var būt vesels vai degradēts; tas ir vēsturiskais laiks , tauta, ģimene, kurā mēs piedzimstam; kultūra, kurā veidojas mūsu gara pasaule; audzināšana., ko mēs saņemam no sabiedrības. Varētu sacīt, ka ar visu savu dzīvi, ar to, ko mēs sagatavojam un atstājam nākamajām paudzēm, mēs piedalāmies Laimas mātes darbā, mūsu pēcteču likteņa veidošanā. Paši savu nolikto likteni mēs varam ietekmēt daudz mazāk nekā nākamo paaudžu likteni.
Īpašā Laimas aizgādnībā atrodas sieviete. Jāpiezīmē, ka trīs likteņa dieves bijušas arī citām indoeiropiešu tautām: grieķiem 3 Moiras, romiešiem 3 Parces, ģermāņiem 3 Nornes. Pie tam ,līdzīgi kāgrieķu itoloģijā likteņa dieves Moiras tomēr pilda tikai noslēpumainā, bet baismīgā Likteņa nolemto, tāpat arī latviešu Laima nav pēdējā un pilnīgā likteņa noteicēja. Aiz Laimas kā iemiesota un tāpēc it kā saprotama spēka pastāv kāds cits, neizdibināms un noslēpumains spēks, kas pašai Laimai liek nolemt smagu un nelaimīgu cilvēka dzīves gājumu, par kuru pati laima raud:  
              
Laime mana gauži raud.
Pie baznīcas stāvēdama:
Redzēj mani, bārenīti,
Ar atraini laulājot
Raud māmiņa, raud Laimiņa.
Abas divas gauži raud.
Kam, Laimiņa tu raudāji,
Pate mūža licējiņa?

   Unikāla šajās raudošajās Laimas dziesmās ir nevis pati raudošā liktensdieviete, kura nav spējīga pasargāt savu aizbilstamo tautu. Vēl pārsteidzošāka ir paša cilvēka spēja žēlot nevis sevi, bet Likteni, to spēku, kurš ir bijis spiests būt netaisnīgs. Folklorai raksturīgā neegoistiskā attieksme pret pasauli šeit iegūst īpašas garīgas tikumības nozīmi, būtībā paceļot žēlojošo cilvēku pāri varenajam Liktenim. Cilvēks ir spēcīgāks nevis ar varu, bet ar savu garīgumu, spēju nostāties pāri netaisnībai.
Lielākajā daļā dainu Laima tomēr parādās kā sērdieņu, dzīves piemeklēto un nabago aizstāve, sargātāja, aizbildne. Laimai radniecīgajām dievībām Dēklai un Kārtai ir katrai savs īpašs uzdevums. Dēkla ir mazo bērnu glabātāja un aizstāve. Kārtas uzdevums ir mūža kāršana, tā rūpējas par cilvēka sagatavošanu dzīvei, pieaugšanu un nobriešanu. (kāršana – nobriešana)
Visbeidzot, arī Laimu skar folklorā klātesošā noskārta par visa esošā pastāvēšanu pretstatos. Nav gaismas bez tumsas, labā bez ļaunā, arī laime un Nelaime atrodas cieši blakus, nav viena bez otra. Arī cilvēkam pietrūkst apdoma un gudrības. Tāpēc lielākā Laimas dāvana ir padoms:
Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa.
Dieviņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu

Pietuvojoties Laimes un Likteņa izpratnei folklorā tomēr svarīgi neaizmirst tās senatnīgumu. Lai saskatītu tās sakarības, kas, veidojoties folklorā, ir veidojušas arī tautas mūsdienu mentalitāti, izpratni par pasauli un dzīvi, ir svarīgi saprast paša cilvēka attieksmi gan pret Laimu, gan Laimas nolikto. Viena no būtiskākajām folkloras iezīmēm, attieksme starp cilvēku un pasauli, likteni ir garīga saskaņa, samierināšanās ar sev nolemto dzīves gaitu. Šajā pasaules ainā it kā visam ir sava likumīga vieta noteiktajā kārtībā – arī likstām un nelaimēm, ne tikai tikumiem, bet arī netikumiem, postam, bēdām, ciešanām. Cilvēka dzīve norisinās kāda augstāka ritma un veseluma – dabas, pasaules un kosmosa kārtībā, un cilvēka radītās vai pārdzīvotās neatkarības tomēr nav spējīgas pārtraukt lielo pasaules norisi. Tāpēc ir iespējama samierināšanās arī ar nelabvēlīgu Lamas lēmumu. Laime un Nelaime pastāv līdzās, tām abām ir sava vieta lielajā pasaules sakārtā, un cilvēkam ir jāreiķinās kā ar vienu, tā ar otru;

Divi Laimes mūžiņā,
Viena laba, otra ļauna;
Abas dzīvi jādzīvo,
Ir labā. Ir ļaunā.

Protams, folklorā ir sastopama visa cilvēcisko pārdzīvojumu daudzveidība, arī sacelšanās pret Laimas netaisni nolemto, gatavība noteikt savu dzīvi pašam. Bet turpat līdzās arī grūtā mūža nogurums līdz pat iespējai atteikties no nelaimīgas dzīves.

Tu, Laimiņa, laidējiņa
Tu, mūžiņa licējiņa.
Kad neliki laba mūža,
Liec man ilgi nedzīvot.

Pat šādā gadījumā lemt var tikai Laima, cilvēks nedrīkst izjaukt lielo kārtību, ne viņa varā ir noteikt dzīvi un nāvi.
Jāatzīmē, ka laime dainās nekad nenozīmē zināmu dvēseles stāvokli, ko mēdz saukt par laimību vai svētlaimību, jo tas ir jaunlaiku jēdziens. Tomēr latviešu folkloras pētnieks P. Birkerts saskata folklorā, jo īpaši sakāmvārdos, arī laimes kā dvēseles stāvokļa, apmierinātības ar dzīvi raksturojumu. Ar šādu laimes izpratni mēs nonākam pie mūžīgajām ētikas problēmām, kas liami saista ar dzīves jēgu, cilvēka dzīves izvirzītajiem mērķiem, morālo pienākumu un atbildību. Visās šajās nopietnajās lietās saduras divas pretišķības, cilvēka iekšējā pasaule, dvēsele, pašpasaule un ārējā- vēstures, laikmeta un objektivitātes diktēta pasaule. Cilvēks vienmēr ir iesaistīts lielās pasaules sakarībā, tās kārtībā un nesakārtotībā. Cilvēka saiknes ar pasauli vispirms ir viņa saiknes ar citām cilvēciskām būtnēm. Cilvēka sakaru loki veido pasaules kārtības stāvus: cilvēka Es – personība, ģimene, tauta, cilvēce. Pamatstāva - personības līmenī pasaules kārtību un tātad arī cilvēka laimi nosaka cilvēks pats. Personības, iekšpasaules garīgā sakārtotība ir atkarīga vispirms jau no mūsu pašu gara pūliņiem, no tā, cik apzinīgi mēs pildīsim mūsu cilvēcisko pienākumu – domāt, tiekties ieskatīties lietu būtībā, saprast. Saprotot cilvēks veido savus priekšstatus par pasauli, sevi, citiem cilvēkiem, kultūru, tātad veido pats sevi.

Tātad, ja runājam pavisam salkani un zinātniski:
Laima, arī Laimes māte, ir likteņlēmēja dievība latviešu mitoloģijā tāpat kā lietuviešu mitoloģijā (lietuviešu: Laimė).
Senlatviešiem bija priekšstats, ka katram ir sava Laima, pie kam viena cilvēka likteni varēja noteikt vairākas likteņa dievības (Dievs, Velns, Māra, Veļu māte u.c.). Latviešu Laimas kults katolicisma ietekmē līdz 16. gadsimtam saplūda ar Māras kultu - Livonijas ordeņa piekopto Dievmātes Marijas pielūgšanu. Tādēļ Marijas tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai.
Etimoloģija.
Valodnieku pētījumi liecina par Laimas vārda seno cilmi. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka tas ir atvasināts no darbības vārda "laist saknes". Ernests Frenkels skaidroja, ka šis vārds ir radies no baltu pirmvalodas vārda *laid-me, tas savukārt no indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *leid- "likt, atlaist".To apstiprina arī viens no Laimas epitetiem licējiņa, jo viņas likums nosaka cilvēku likteņus. Laimai Dēklai un Kārtai ir līdzība ar citu indoeiropiešu tautu likteņa dievietēm, piemēram, sengrieķu moirām un romiešu parkām.
Izskats.
Dainās minēts, ka Laima tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet reizēm parādās kā balta vai melna vista, reizēm kā zila vai melnačūska.
Pienākumi.
Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Latvju dainās Laima tiek vainota par grūtu mūžu. Laima gādāpar jaunavām, apveltīdama tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu, tādēļviņas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava bija izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu. Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās.



1 komentārs:

  1. Titanium Pickaxe Terraria is a video game for a bit
    In the video, the game takes place on titanium mens ring a farm in the desert with the ion chrome vs titanium goal of defeating the fram titanium oil filter enemies of titanium flash mica the game, a microtouch titanium trim giant giant giant giant

    AtbildētDzēst