Zemgaļi- Ko saka Vikipēdija?

Zemgaļi (lietuviešu: Žemgaliai vai Žiemgaliai; latīņu: Semigalli) bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas lejteces kreisajam krastam.

Militārpolitiskā organizācija.

Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis - valdnieks (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu pilsnovadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja visu Zemgali un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku, bija karalis Viestards (Viestarts, Viesturs, Vesters), kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi un valdnieki pieminēti Šabis (1259), Nameisis (1272-1281) un kāds vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).

Vēsture.

Zināms, ka sākot ar 6. gadsimtu zemgaļi atvairīja atkārtotus vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par līvu meslu kungiem.Zemgale nekad netika iekarota līdz pat 1290. gadam, kad tā bija spiesta padoties Livonijas ordenim. 10.-13. gadsimtā ilgstoši un sekmīgi cīnījās ar varjagu un to pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu svešzemju sabiedroto palīdzību atvairija zemgaļus no Daugavas un Gaujas lejteces zemēm. 1106. gadā zemgaļi sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus. 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu karalis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos pret saviem senajiem ienaidniekiem līviem un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā. Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka. Pirmkārt, katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Otrkārt, ar baznīcas sodiem un draudiem tika panākts, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru - Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja. 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt kristīties. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem. 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet karaļa Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc dažiem gadiem Viestards mirst. 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle - Livonijas ordenis. Caur Zemgali bēgošajiem krusta karotājiem vēlreiz uzbruka zemgaļi, daudzus nogalinot. 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas (Andreas von Stirland, 1248-53) par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi vēl brīvajai Zemgalei līdz 1254. gadā Zemgales novadus izdevās pakļaut. 1269. gadā Lietuvā sāka valdīt dižkungs Traidenis (1269.-1282.), kura rezidence bija Ķērnavā. 1279. gadā viņš atbalstīja zemgaļu sacelšanos pret Livonijas ordeni, kuru vadīja ķēniņš jeb karalis Nameisis (Namejs, Nameitis). Zināms, ka pēc Tērvetes zaudēšanas 1281. gadā karalis Nameisis devās uz Prūsiju, kur kopā ar žemaišiem un prūšiem cīnījās pret Vācu ordeņa spēkiem. 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs. Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir nedaudz pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā. Zemgaļu karotāji piedalījās daudzos karagājienos Krievzemē lietuviešu karaspēka sastāvā. 1321. gadā notika pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas. 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai. Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gs. liecina dižkunga Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis (jeb kņazs) un hercogs). 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345-77) ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili. Kad 1358. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veda sarunas par Lietuvas pāriešanu katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.Tātad, apmēram, puse zemgaļu zemju iekļāvās Lietuvas sastāvā. 1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas konfederācija nonāca Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās - Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales hercogiem.

Vidus dialekta zemgaliskās izloksnes parāda asimilētās zemgaļu valodas aptuveno izplatību Latvijas teritorijā.

Zemgaļu apdzīvotās vietas līdz 14. gadsimtam

Pēc arheoloģisko izrakumu datiem šobrīd ir identificētas šādas seno zemgaļu apmetnes, pilskalni un kapsētas:

Latvija:

•  Bauskas rajons: Čapāni, Drenģeri-Čunkāni, Dumpji, Jumpravmuiža, Lielbertuši, Mežotnes pilskalns un senpilsēta, Podiņi, Siliņi, Zeltiņi, Ziedoņskola.
• Dobeles rajons: Atvases, Auce, Bāļas-Šķērstaiņi, Cibēni, Dobeles pilskalns un senpilsēta, Gailīši, Grīnerti, Guntiņas, Īle (Spārnenes pilskans), Jāņogānas, Kaijukrogs, Ķūri, Lielogļi, Lozberģi, Oši, Skare, Tērvetes pilskalns, svētnīca un senpilsēta.
• Jelgavas rajons: Ciemalde, Diduļi, Eži, Gaideļi-Viduči, Kakužēni, Kalnaplāteri, Kraujas, Ķēķi, Mazgrauži, Pudžas, Rijnieki, Vilce.
• Rīgas rajons: Pļavniekkalns.
• Saldus rajons: Griezes dzirnavas, Kerkliņi, Priedīši, Rūsīši-Debeši.
• Tukuma rajons: Mutstrauti, Zante

 Lietuva:

• Akmenes rajons: Balsi (Balsiai), Papilės pilskalns, Šapnaģi (Šapnagiai).
• Jonišķu rajon: Budraiči (Budraičiai), Daugalaiči (Daugalaičiai), Daunorava, Dvarelišķi (Dvareliškiai), Ivošķi (Ivoškiai), Jauneiķi (Jauneikiai), Jonišķi (Joniškis), Kalnelis (Sidabrė), Liepori (Lieporiai), Martinišķi (Martyniškiai), Rudišķi (Rudiškiai), Rukuiži (Rukuižiai), Slepsņi (Slėpsniai), Spiraķi (Spirakiai), Stunģi (Stungiai), Žagare (Raktes pilskalns un senpilsēta).
• Mažeiķu rajons: Mažeiķi (Mažeikiai), Pavirvīte-Gudi (Pavirvytė-Gudai), Viekšņi (Viekšniai).
• Pakrojas rajons: Aukštadvari (Aukštadvaris), Darguži (Dargužiai), Degesi (Degėsiai), Dirži (Diržiai), Dovainišķi (Dovainiškis), Karašili (Karašilis), Karpišķi (Karpiškės), Kauksnuji (Kauksnujai), Lauksodi (Lauksodi), Liesi (Liesai), Linkaviči (Linkavičiai), Linksmuči (Linksmučiai), Linkuva, Palieči (Paliečiai), Pamūše (Pamūšis), Pašvitine (Pašvitinys), Pelenišķi (Peleniškiai), Petroņi (Petroniai), Plaučišķi (Plaučiškai), Sakališķi (Sakališkiai), Stačiūni (Stačiūnai), Šukjoņi (Šukioniai), Vebari (Vebariai), Žeimele (Žeimelis).
• Pasvales rajons: Ozolpamūše (Ąžuolpamūšė), Berklaiņi (Berklainiai), Daujena (Daujėnai), Kiburti (Kyburtai), Meldiņi (Meldiniai), Nori (Noriai), Pamišķi (Pamiškiai), Pamūše (Pamūšė), Skrebotišķi (Skrebotiškis), Smilgeļi (Smilgeliai), Šakarņi (Šakarniai), Vaidžūni (Vaidžiūnai).
• Šauļu rajons: Daugelaiči (Daugelaičiai), Gibaiči (Gibaičiai), Jakštaiči (Jakštaičiai), Jurgaiču pilskalns un svētnīca (Krusta kalns pie Šauļiem), Kaupri (Kaupriai), Kibartišķe (Kybartiškė), Linkaiči (Linkaičiai), Linksmēni (Linksmėnai), Norušaiči (Norušaičiai), Norvaiši (Norvaišiai), Rači (Račiai), Ringuvēni (Ringuvėnai), Valdomi (Valdomai), Visderģi (Visdergiai).

Un jā, starp citu: folkmetāla mūzikas grupa Skyforger ir izdevusi albumus Semigalls' Warchant (Zemgaļu karadziesma) un Kauja pie Saules, kas veltīti zemgaļu cīņām pret krustnešiem 13. gadsimtā.

Latgaļi- Vikipēdijas raksts

Latgaļi, arī letgaļi vai leti (lībiešu: lett, igauņu: läti; latīniski rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli; vāciski rakstītajos avotos: Letti, Lethi, baltkrievu: łatyhoły) bija austrumbaltu cilts, vēlāk pārveidojās par tautību, kas pēc Vidzemes līvu asimilācijas izveidoja latviešu nācijas pamatu. Rakstītajos vēstures avotos minēti kopš 11. gadsimta, pēc apbedīšanas tradīcijām par latgaļiem drošas ziņas ir no 6.-7.gs. Iespējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DR 6.-7.gs., daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem.

Nosaukuma izcelsme.

Pēc Konstantīna Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" skaidrojuma vārdam latgaļi ir tāda pati cilme kā vārdam latvieši. Vārds pirmo reizi sastopams Nestora hronikas aprakstos par 11.gs. notikumiem. Livonijas Indriķa hronikas autors lieto divus vārdus kā sinonīmus: Lethi vel Letthigalli - "leti jeb letgaļi". Savukārt Atskaņu hronikas autors latgaļus dēvē vienīgi par "letiem" (Letten), bet viņiem radniecīgos lietuviešus par "lietuvjiem" (Lettowen). Novgorodas hronikas autors par 13. gs. notikumiem pirmo reizi lietojis vārdu latgaļu zemei "Latgale" (Лотыголa). Nosaukumi "Latgale" un "latgalieši" atdzimuši 19.-20. gs. mijā F.Kempa rakstos, lai izvairītos no poļu ieviestā apzīmējuma "Inflantija", kas atvasināts no vācu "Liefland" (līvu zeme).

Garīgā un materiālā kultūra.

Galvenā pazīme, kas liecina par latgaļu savdabīgo garīgo un materiālo kultūru, ir apbedīšanas tradīcijas. 7.-12.gs. latgaļi mirušos guldījuši līdzenajos kapulaukos un uzkalniņkapulaukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos (A un R), līdzdodot bagātīgas kapu piedevas (rotas, ieročus, retāk - darbarīkus). Plašāk izpētīti Nukšu un Kivtu kapulauki, Lejasbitēnu, Odukalnu un Kristapiņu kapulauki. Labi izpētītas ir arī latgaļu dzīvesvietas - Asotes, Kokneses un Jersikas pilskalni, Lokstenes un Oliņkalna pilskalni.

Teritorija.

Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvoja tagadējā Vidzemes austrumu daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Ziemeļu virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam un līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai. Austrumos letgaļu apdzīvotās teritorijas robeža aptuveni atbilda mūsdienu Latvijas robežai, bet dienvidos tā robežojās ar Nalsenes zemi un sēļu zemēm. Rietumos letgaļu zemes robežojās ar līvu zemēm.

 

Reliģija.

Jau pirms 11. gadsimta no Polockas un vēlāk no Pleskavas latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Zināms, ka 12. gadsimtā latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. Latgaļiem bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.-16. gadsimtos. Vēl 17. gadsimtā latgaļi saukti par "latvjiem", no šā vārda vēlāk radies vārds "latvietis", ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus; nosaukums ieguva arī teritoriālu nozīmi. Hidronīmi ar sakni let-, lat- saglabājušies līdz mūsu dienām (piemēram, Latvīte, Letes ezers).

Uz foto: Letgaļu (die Letten) pagānu dievību pielūgšana pirms 13. gadsimta (attēls no G.Merķeļa grāmatas "Latvieši...", 1797)

Letgaļi.

Nopietna problēma ir etnonīma variantu Letti - Lettigalli un atbilstošās teritorijas nosaukuma variantu Lettia - Letthigallia latvisko atveidi.

Abi etnonīma varianti Livonijas Indriķa hronikā pirmoreiz minēti līdzās (X, 3), turklāt divas reizes:

a) ..Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli.. - “..letus, kas īstenībā saucas letgaļi..”, b) Lethi vel Letthigalli.. - “leti jeb letgaļi..”.

Hronikā abi etnonīmi lietoti pamīšus, taču daudz biežāk - forma Letti. Forma Letigalli pēdējo reizi sastopama 1208.gada notikumu aprakstā (XII, 1), bet pēc tam vairs tikai lietots nosaukums Letti. Tas būtu pieskaitāms pie argumentiem pret versiju, ka Livonijas Indriķis pēc izcelsmes ir letgalis. Ja viņš tāds būtu, viņš diezin vai dotu priekšroku savas tautas lībiskajam nosaukumam läti, uz kuru pamatojas latinizētā forma Letti. Arī letgaļu apdzīvotās zemes nosaukuma variants Lettia sastopams daudz biežāk nekā otrs variants, kas Hronikā piecreiz lietots ka vienīgais līdz XII, 6 (Leththigallia, 1208.g.), pēc tam vairs tikai - Lettia.

Termini Lettigalli - Letthigallia Hronikas tulkojumā atveidoti ar “letgaļi” - “Letgale”. Valodas dotumi vienlīdz pieļauj formas “letgaļi” un “latgaļi” resp. “Letgale” un “Latgale”. Hronikas tulkojumā dota priekšroka formām ar “e”, jo tās ir tuvākas oriģināla formām un arī saskan ar oriģināla etnonīma un zemes nosaukuma variantu Letti - Lettia, kas radies lībiešu valodas ietekmē, bet komentētāja tekstā lietota mūsdienu arheoloģiskajā literatūrā pieņemtā forma ar “a”.

Kurši- Vikipēdijas raksts

Kurši (lietuviešu: kuršiai) ir viena no senajām baltu tautām, kas vēlāk izveidoja latviešu nāciju. Tie dzīvoja Kurzemē un tagadējās Lietuvas ziemeļrietumos,kur tie pakāpeniski saplūda ar žemaišiem.

Senajos un viduslaikos kurši bija pazīstami kā drosmīgi kareivji, kas bija iesaistīti daudzos karos un aliansēs ar zviedru, dāņu un īslandiešu vikingiem.

Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam.

 

Etnonīms.īmsīm

Kuršu un prūšu etnonīmi, iespējams, nav cēlušies no hidronīmiem. Šmids ierosina etimoloģiskos sastatījumus ar latīņu currene, cursus, cursarius un itāļu corsaro. Sakne kurš < kurs (s > š pēc r). Šī interesantā hipotēze tiek pamatota ar ziņām par kuršu izveicību uz jūras. Tādējādi kurši apzīmētu Baltijas jūras pirātus gluži kā cursarius Vidusjūras.

To apstiprina deverbālas izcelsmes lietvārdi, kas vēl atrodami lietuviešu valodas dialektos, piem., žemaišu kuršas 'āķis, ķeksis': liet. kúrti 'celt; kurt', latv. kurt, kas atvasināti no liet. kiŕsti, latv. cirst (<ide. *ker-'cirst')

Iespējams, ka kuršu vārda attīstība bijusi mazliet citādāka, gan joprojām par pamatu ņemot latīņu vārdu cursāre (braukāt šurpu turpu). Tādējādi senākais kuršu nosaukums latīņu valodā varēja būt cursārae vai corsārae (korsāri - tie, kas braukā šurpu turpu), vēlāk vārds saīsināts līdz cursae/corsae. Latviskojot latīņu vārdu tika iegūts vārds kursai, kas arī uzskatāms par senāko kuršu tautas nosaukumu latviešu/kuršu valodā, kā pēdas joprojām ir saglabājušas daudzos vietvārdos un uzvārdos kā Kursīši, kursenieki utt. Tā kā kuršiem bija cieši sakari ar zviedriem, zviedru valodas ietekmē vārds mainīts uz kuršai, jo zviedri burtkopu rs izrunā kā rš. Šis vārds arī aizgūts lietuviešu valodā un likts par pamatu patlabanējai latviešu formai kurši. Tā kā kuršiem blakus dzīvoja lībieši, tad lībiešu valodas iespaidā radās otra forma kūr(a)i, no kā arī iespējams Kurzemes nosaukums - Kūr(u)-zeme vai Kurs(u)-zeme un latīņu vārdi cūrōnes (kurši, kūri) un Cūrlandia (Kurzeme), no kā arī angliskie nosaukumi curonian (kuršu-) un Curland (Kurzeme).

Kuršu valoda.

Kuršu valoda bija baltu valoda, kas izzuda 15.—16. gadsimtā. Kuršu valodā atrodamas dažas leksikas īpatnības, kas tai kopīgas tikai ar prūšu valodu, tāpēc mūsdienās pastāv uzskats, ka kuršu valoda ir viens no baltu perifērajiem dialektiem, kas piederējis rietumbaltu grupai. Pateicoties ilgstošajiem kontaktiem ar kaimiņiem, kuršu valoda kļuvusi tuvāka austrumbaltiem. Vēlāk latviešu un lietuviešu valodas asimilēja kuršu valodu, bet liecības par kuršu valodu saglabājušās latviešu valodā un nedaudz arī žemaišu izloksnēs. Raksturīga kuršu vietvārdu īpatnība ir izskaņa -s, -us, vai -is, kā piemēram vietvārdos Pilsāts, Saldus, Mosedis, Skoudas (Skoda), Grobins (tagadējā Grobiņa), Anbotens (Embūte), iespējams, arī Tukums, Cēsis (kā Kurzemes vendu dibināta vieta). Kuršu kāpu iedzīvotāji kursinieki runāja īpašā Kuršu kāpu dialektā. Kursenieki, sākot ar 16. gs, izceļoja no Latvijas laikā, kad Kurzemes hercogs bija Prūsijas hercogam ieķīlājis Grobiņas apriņķi. Viņu valoda ir izveidojusies, senajai kuršu valodai sajaucoties ar latviešu valodu, turklāt tajā saskatāma spēcīga lietuviešu un pat vācu valodas ietekme.

Fiziskais tips.

Pašlaik nav ziņu par 9-12.gs. kuršu antropoloģisko tipu, jo šajā laikā kurši mēdza savus mirušos sadedzināt. Pēc vēlākiem datiem antropologi pieņem, ka kuršiem varētu būt mezokrāns eiropeīdais antropoloģiskais tips ar vidēji platu seju. Šāds pats antropoloģiskais tips novērojams daļai latgaļu un citiem austrumbaltiem, kuri dzīvojuši Daugavas un Dņepras augštecē, tagadējos Vitebskas, Tveras un Smoļenskas apgabalos.

Kuršu zemes 13. gadsimtā.

• Bandava jeb Bandowe (tagad g.k. Kuldīgas rajons)
• Duvzare jeb Powsare (tagad g.k. Liepājas rajons - dienvidu daļa)
• Ceklis jeb Ceclis (tagad Žemaitijas zemes uz rietumiem no Ventas upes) 
•  Megava jeb Megowa (tagad Palangas apkārtne)
• Piemare jeb Bihavelanc (tagad g.k. Liepājas rajons - ziemeļu daļa)
• Pilsāts jeb Pilsaten (tagad Klaipēdas apkārtne)
• Vanema jeb Wanneman (tagad g.k. Talsu rajons un Tukuma rajons)
• Ventava jeb Wende (tagad g.k. Ventspils rajons) 
• Zeme starp Skrundu un Zemgali (tagad g.k. Saldus rajons)

Sēļi-Vikipēdijas raksts

Sēļi bija baltu tauta, kas apdzīvoja Daugavas un Lielupes baseinus uz austrumiem no Daugavas līviem un Upmales (zemgaļiem. Daugavas labajā krastā viņi dzīvoja pamīšus ar letgaļiem un bija pakļauti Jersikas un Kokneses valdniekiem, bet kreisajā krastā viņu zemes robežojās ar Nalsenes un Lietavas zemēm.
Viņu apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļa laikā no 1208. līdz 1256. gadam tika iekļauta Livonijas sastāvā, un sēļi, veidojoties latviešu tautai, saplūda ar letgaļiem.
Dienvidu daļa pēc ilgstošiem kariem starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14.-15. gadsimtā tika iekļauta Lietuvas sastāvā, kur saplūda ar Aukštaitijas lietuviešiem.

Apdzīvotā teritorija un etnoģenēze.

Sēļu apdzīvoto teritoriju vēsturiski dēvēta ne tikai par Sēliju, bet arī par Augšzemi vai Augškurzemi. Pats sēļu nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (t.i., ļaudis). Šo nosaukumu vēlāk lietošanā pārņēma vācu ieceļotāji.

Pēc arheoloģiskā materiāla sēļus var izsekot jau 1. g.t., kad tie bija ieņēmuši samērā plašu teritoriju abpus Daugavai un daļēji Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-12. gs.) sēļi dzīvoja galvenokārt tikai Daugavas kreisajā krastā, jo ar 7. gs. labajā krastā par dominējošo etnisko elementu kļuva latgaļi. Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti tagadējā Sālakā, Taurāgnē, Utenā, Svēdašos, Subāčos, Palēvenē, Pasvalī un Saločos. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās XX gs. lietuviešu valodnieks K.Būga. Citi zinātnieki ir mēģinājuši nospraust sēļu senās apdzīvotās teritorijas robežas pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Par to, ka sēļi dzīvojuši apvidos uz D no Latvijas teritorijas, liecina gan valodniecības dati, gan arī antropoloģiskie materiāli, tomēr jautājums par sēļu etnoģēnēzi un apdzīvoto teritoriju vēl nav pilnībā izpētīts.

Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus, galvenokārt Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Aizkraukles un Kokneses. Taču ir arī ziņas par sēļiem pie Rīgas, Oliņkalnā un Koknesē. 1. g.t. pirmajā pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Daugavas labo krastu Austrumvidzemē, bet sākot ar 6.-7. gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi.[2]

Vēstures avotos sēļi pirmoreiz minēti Latviešu Indriķa uzrakstītajā Livonijas hronikā, kur tie nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. No šīs hronikas sniegtajām norādēm var secināt, ka sēļu zemes atradušās Jersikas (Dignāja), Kokneses un lietuviešu kunigaišu pakļautībā.

Sēļu zemes (pilsnovadi)

Sēlija (zeme).

10. — 13. gs. Sēlijas teritorijā izveidojās vairāki teritoriāli novadi, ar apmēram 30 pilskalniem un sēļu centru Sēlpilī. Par sēļu apdzīvoto zemju jeb pilsnovadu nosaukumiem saglabājušās visai fragmentētas ziņas no dažādiem 13. un 14. gadsimata dokumentiem.

 Indriķa hronikas 1208. gada notikumu aprakstā pieminēta Sēlpils ieņemšana. Otro reizi sēļi kopā ar letgaļiem šajā hronikā pieminēti sakarā ar Kokneses nodedzināšanu kā Kokneses iedzīvotāji.

1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas (episcopatus Seloniensis) teritorija sākotnēji ietvēra katoļu ticībai pievērstās zemes gar Daugavu - daļu no tagadējā Jaunjelgavas novada, Salas novada un Jēkabpils novada līdz Dignājas pilskalnam.

1219. gada vasarā Sēlijas bīskapijai pievienoja daļu no Upmales ar Mežotni.

1254. gada maijā Pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz šādām agrāk kristītajām sēļu pilīm un to ciemiem (latīņu: castra seu municiones et eorum villas): Allecten (Alektene), Calve (Kalves zeme), Medene, Nitzegale (varianti: Nitcegale, Nicxegale) - Nīcgales pilij pakļautā zeme Daugavas kreisajā krastā.

1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja ordeņa Livonijas mestram un brāļiem viņam līdz tam pakļauto zemi, ko sauc par Sēlenes zemi (latīņu: terram, que Selen dicitur) ar šādiem pilsnovadiem: Meddene (Medene), Pelone (Pelone), Maleysine (Maleisine), Thovraxe (Tovrakste).

Šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta Aleksandra IV apstiprinājumā 1257. gadā.

1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi (dokuments var arī būt Livonijas ordeņa viltojums, lai leģitimizētu iekarotās vai iekārotās zemes):

•  ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.
• dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi.
• rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram. 

Sēlijas robežas minētas arī kādā 1392. gada dokumentā, bet tās ir grūti identificējamas. 

Sēļu materiālā kultūra.

Sēļu materiālajā un garīgajā kultūrā daudz kopīgu pazīmju ar latgaļiem (mirušo apbedīšanas virzieni, kapu inventārs u.c.) un aukštaišiem. Tipiskas sēļu kultūras iezīmes ir ilgā kolektīvo uzkalniņkapu saglabāšanās, ziedojumi kapa kājgalī un no latgaļiem atšķirīgs antropoloģiskais tips.

Pētītajos agrā feodālisma perioda līdzenajos kapulaukos (Dignājas Strautmaļos, Skrudalienas Vitanišķos) un uzkalniņu kapulaukos (Lejasdopeļu kapulaukā, Ābeļu Priedniekos) atrastās senlietas raksturīgas ne vien sēļu, bet arī latgaļu materiālajai kultūrai, piemēram, sievietēm - lentveidīgais spirāļu vainags, kaklariņķi ar noplacinātiem galiem, cilpu vai seglu-kāšveida galiem, lociņa važturis, zvērgalvu aproces, villaine un vīriešiem tādas lietas kā karavīra aproce un griezumā puslodveida aproces, ar bronzu apkaltas jostas, cirvis un šķēpi, dažreiz arī zobens.

Kopīga ar latgaļiem ir arī vīriešu un sieviešu apbedījumu pretējā (A-R un R-A) orientācija. Atšķirībā no latgaļiem sēļiem bijis paradums darba rīkus novietot kapa kājgalī, kur dažreiz nolikti arī ziedojumi mirušajam (Lejasdopelēs sievietes kapa kājgalī konstatētas dzirkles, nazis, rauknis, īlens; citā sievietes kapā — dzirkles, rauknis, sarene; kādā vīrieša kapā — sieviešu rotu komplekts).

Lejasdopeļu kapulaukā novērojama kolektīvo kapu uzkalniņu (kas vairākumā reprezentē atsevišķu ģimeņu kapsētiņas) saglabāšanās vēl agrā feodālisma periodā, turpretī latgaļu apdzīvotajā teritorijā tas nav novērots. Sēļus atšķir no latgaļiem arī antropoloģiskie dati.

Sēļu sievietes nēsāja kaklariņķus, aproces, gredzenus, saktas vainagus. Sieviešu vidū plaši bija izplatīti piekariņi. To forma varēja būt visdažādākā — zirdziņi, krustiņi, medaljoni. Vīriešu kapos atrastas karavīru aproces, saktas, ar kurām sasprauda svārkus un apmetni. Sēļu vīrieši nēsāja gredzenus un apkaltas ādas jostas. Sēļu un latgaļu apbedīšanas kultūra bija ļoti līdzīgas — netika veidoti uguns kapi un vīriešu un sieviešu kārtas mirušos guldīja kapu bedrēs pretējos virzienos. Taču sēļu vīriešu apbedījumos ir sastaptas vairākas īpatnības. Atrasti ir apbedījumi, kuros mirušajiem bija savstarpēji savienotas plecu jostas un pie kājām novietota vācele ar sieviešu rotu komplektu (kaklariņķi, aproces, saktas). Viens no lielākajiem sēļu kapulaukiem, kas arheoloģiski pētīts ir Lejaspdopeļu kapulauks. Arheoloģiskie izrakumi šeit ir veikti 20. gs. 60. g. sākumā. Kapulaukā atrodas 63 uzkalniņi, no kuriem izpētīti ir 10 uzkalniņi un 42 apbedījumi. Interesanti, ka apbedījuma kājgalī noliktas ne tikai rotaslietas, bet arī darbarīku komplekti. Atrasti arī gleznojumi uz koka. Tie ir gan melnbalti, gan daudzkrāsaini (sarkanā, baltā un melnā krāsā). Atrastie gleznojuma fragmenti liecina, ka apbedījumā varēja būt bijuši apgleznoti vairogi, kā arī melnā un baltā krāsā tonēti šķirsti.

Valoda.

Augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnes (dziļās un nedziļās) parāda asimilētās sēļu valodas izplatību abās Daugavas pusēs.

Pamatraksts: Sēļu valoda.

Sēļi runāja sēļu valodā, kas pašlaik ir izmirusi. Sēļu valoda pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupas. Valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs.

 Sēļu tautas noriets.

 Sēļu tautas noriets sākās ar vāciešu iebrukumu Senajā Baltijā. Pretēji kuršiem un zemgaļiem, kas izrādīja sīvi militāro pretestību un pat pameta dzimtās zemes, aizejot uz Lietuvu, sēļi neizcēlās ar lielu pretestību un ātri nokļuva vāciešu pakļautībā. Sēļu lielākais centrs — Sēlpils — tika ieņemta 1208. gadā. Pēc krustnešu iebrukumiem sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pēdējās ziņas par sēļiem kā par tautu ir sastopamas 14-15. gs.

Galindi- Vikipēdija

Termins galindi apzīmē divas jau izmirušas baltu tautas. Visbiežāk par šo terminu lieto saistībā ar Rietumu galindiem, kuri dzīvoja Prūsijas dienvidaustrumos, bet dažkārt par galindiem uzskata arī tagadējās Maskavas teritorijā kādreiz dzīvojušu cilti, ko dēvē par Austrumu galindiem.

Tautas nosaukums galindi ir cēlies no baltu vārda galas (gals), atsaucoties uz faktu, ka galindi dzīvoja vistālāk uz rietumiem un vistālāk uz austrumiem kā jebkura cita baltu cilts.

Rietumu galindi dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumu galindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazovijā. Rietumu galindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu. Rietumu galindi gāja bojā cīņās pret vāciešiem un poļiem. Viņu vietā no 11. gadsimta dzīvo poļi.

Austrumu galindi jeb goļadi (krievu: голядь) minēti Hipatija krievu hronikā (1038. un 1147. g.) un dzīvojuši starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu teritorijā. Austrumu galindi dzīvojuši starp seno krievu cilti vjatièiem, vēlāk pārkrievojušies. Austrumu galindu pēdas ir meklējamas vienīgi Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.

Baltu- slāvu pirmvalodas hipotēze- Vikipēdija

Baltu-slāvu pirmvalodas hipotēze postulē, ka pēc atdalīšanās no indoeiropiešu pirmvalodas kādu laiku Austrumeiropā pastāvēja kopīga baltu-slāvu pirmvaloda. Tiek arī uzskatīts, ka vēl pirms tam 3. gadu tūkstotī līdz 2. gadu tūkstoša sākumam pastāvējusi kopīga baltu-slāvu-ģermāņu pirmvaloda, kurā runājošās pirmtautas vienoja neolīta auklas keramikas kultūra.

Kopš 19. gadsimta tika radītas vairākas alternatīvas teorijas par to, vai bronzas laikmetā pēc šīs pirmvalodas sadalīšanās atsevišķās valodu grupās tās austrumu areālā pastāvēja kopīga baltu-slāvu pirmvaloda. Droši zināms, ka tikai dzelzs laikmetā, no 6. gadsimta ir nepārprotamas liecības par atsevišķu slāvu valodu pastāvēšanu.

Augusts Šlaihers (Schleicher) jau 1861. gadā izteica pirmo hipotēzi par kopīgas proto-baltu-slāvu kopvalodas izcelsmi no indoeiropiešu pirmvalodas, bet Jānis Endzelīns to apstrīdēja, apgalvojot, ka baltu un slāvu valodu līdzību var tikpat labi izskaidrot ar ilgstošu mijiedarbību. Savukārt Antuāns Meijē (Antoine Meillet) rakstīja, ka līdzības baltu un slāvu valodās radušās paralēlas attīstības rezultātā Jans Rozvodovskis (Rozwadowski) toties izvirzīja hipotēzi, ka baltu un slāvu valodām ir ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Mūsdienās Vladimirs Toporovs (Топоров) apgalvo, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Tomass Olanders līdzīgo akcentu dēļ atkal no jauna aizstāv hipotēzi par par abu valodu grupu kopējo cilmi.

Kas ir balti? Skaidro Vikipēdija

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa - latvieši un lietuvieši - kas runā baltu valodās, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Mūsdienās galvenokārt apdzīvo Baltijas jūras austrumu piekrasti.

Pirmo reizi Eiropā balti - neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji - ienāk no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti Dņepras baseinā aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti ir stipri pavirzījušies līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 4500 gadiem (2500 gadi p.m.ē.) baltu ciltis ienāca Baltijā. Baltu pirmdzimtene nav zināma, pastāv vairākas vienlīdz ticamas versijas.

Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, un arī pēc baltiešu gēnu izplatības, baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bija sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi (ūdenstilpju un ūdensteču nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā. Bez tam, baltu izplatību senatnē pamato ar t.s. 'LWB' gēna, kas raksturīgs tikai baltiem, izplatību, kurš visaugstākais tas ir Latvijā un Lietuvā - 6%. Uz visām pusēm no mūsdienu baltu tautu apdzīvotā areāla šis procents pakāpeniski dilst: Igaunijā ir 3%, Vologdā Krievijā - 2%, Somijā - nesasniedz 2%, Zviedrijā - līdz 1% un tā jau līdz nullei. Bez tam baltiem izteikti raksturīga Y hromosomas haplo grupa.

Baltu kultūras augšupejas un uzplaukuma laiki pieder pie aizvēstures. Baltu cilšu ienākšana Latvijas teritorijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Pēc baltu-slāvu valodas hipotēzes aizstāvjiem - baltu un slāvu valodām ir ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Krievu arheologs Vladimirs Toporovs apgalvoja, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Vēsturiskajos laikos, t.i., mūsu ērā, baltus malējos apgabalos asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai vidusbalti - lietuvieši un latvieši.

13. gadsimtā pastāvēja šādas baltu sentautas: senprūši (t.sk. sembi), jātvingi (saukti arī - sudāvi, iespējams, prūšu dialekts), aukštaiši, žemaiši, zemgaļi, latgaļi, kurši, sēļi, skalvji, galindi.

Aptuvenais Auklas keramikas kultūras izplatības areāls (Corded Ware) 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Baltu sentautas, kuras piedalījas lietuviešu etnoģenēzē:

 aukštaiši, žemaiši, jātvingi (poleksi, dainavi),skalvji, kurši, senprūši, sēļi, zemgaļi.

Baltu sentautas, kuras piedalījas latviešu etnoģenēzē:

 zemgaļi, latgaļi, kurši, sēļi.

Baltu sentautas, kuras nepiedalījās lietuviešu un latviešu etnoģenēzē:

 galindi.

Mūsdienās baltiem pastāv divi dialekti - žemaišu (Lietuvā) un augšzemnieku (Latvijā). Ir arī kursenieku dialekts (kuršu kāpās), kurā runā vairs tikai daži indivīdi.