Laimas galvenā izpausme sadarbībā ar Dievu ir cilvēku mūža darināšana, likšana, vēlēšana, lemšana. Laima tāpat kā Māra un Dievs ir neredzama, taču ļaužu iztēlē skatīta kā jauna, skaista sieviete, kuras izskats, cēlums, iznesība izraisa apbrīnu.
Laimas likto mūžu latvieši pieņēmuši kā negrozāmu lēmumu. Laimas ziņā ir viss, kas saistīts ar mūžu, likteni, viņa ir arī bāreņu aizbildne, dod ļaudīm padomu un rāda pareizo ceļu uz veiksmi un labklājību.
Mitoloģijā Laimas zīme lietota senajā dvēseļu kultā, kur tā savu simbolisko nozīmi ietvērusi spalvā un putnā. Putns mirušo dvēseles pavada uz debesīm. Laimas zīme uzskatāma par vienu no vissenākajām zīmēm, jo tā sastopama uz māla traukiem un akmens cirvjiem jau 3000 gadu vecās seno cilšu apmetņu vietās. Zīmes grafiskais attēls atvasināts no skujas – slotiņas raksts aizsargā, aizslauka nevēlamo. Tā kā priežu un egļu skujas ir mūžzaļas, arī Laima vienmēr ir blakus.
Laimas zīmes līdzība ar putna spalvu liek domāt, ka tā saglabājusies no laikiem, kad tika pielūgti dzīvnieki. Putns agrāk ir bijis dvēseles simbols un Laima tiek uzskatīta par dvēseles sargātāju.
Laimas raksturīgās krāsas ir balts un zaļš.
Ne visiem Laima taisa
Labu vietu maliņā,
Citai Dievs, Laima taisa,
Citai taisa Veļu māte.
